Valas mobilitātes grūtības rodas no vairākām pieredzēm visā viņas dzīvē, nevis tikai no vienas slimības. Viņai gandrīz pirms 70 gadiem bija poliomielīts, ietekmējot labo kāju un muskuļus augšstilba priekšpusē. Viņa arī apraksta sliktu pieredzi bērnības ķirurģijā un kopšanā, kas, viņaprāt, veicināja turpmāku muskuļu izšķērdēšanu zem ceļa, pēdu krišanu un ilgstošas gūžas problēmas. Turpmāka operācija un kāju garuma izmaiņas laika gaitā ir palielinājušas grūtības.
Vēlāks ievainojums pievienoja vēl vienu lielu izaicinājumu. Valā 2012, salauza skarto gūžu. Viņa saka, ka kaula stāvoklis nozīmēja, ka to nevarēja labot. Pat pirms šīs traumas viņai bija grūti staigāt, izmantojot kruķi aizmugurējā dārzā un mobilitātes motorolleri vai ratiņkrēslu lielākos attālumos ārpus mājām.
Tagad viņa sevi raksturo kā pilna laika ratiņkrēslu lietotāju. Kopš šīs gūžas traumas viņa ir mēģinājusi no jauna iemācīties staigāt, turpinot fizioterapiju, vienlaikus konstatējot, ka rehabilitācijas atbalsts viņas īpašajiem apstākļiem ir ierobežots.
“Šī ir astotā reize manā dzīvē, kad man nācās no jauna iemācīties staigāt. Es gribu gūt panākumus.”
Val meklēja atbalstu, kas šķita atšķirīgs no kruķiem, staigāšanas rāmjiem un rullīšiem. Viņa atklāja, ka kruķi pacēla plecus uz augšu, savukārt citi staigāšanas palīglīdzekļi apgrūtina dabiskas stāvēšanas pozīcijas un gaitas atrašanu. Brīvroku atbalsta iespēja vērsās arī tāpēc, ka viņa centās izvairīties no plecu operācijas. Iepriekšējā sarakstē viņa paskaidroja, ka sāpes kreisajā rokā un plecā apgrūtina arī ratiņkrēsla dzināšanu pat ceļojuma laikā pa lielveikalu.
Mājas demonstrācijas laikā kopā ar Evanu viņa izmēģināja nelielu pastaigu palīgl LifeGlider īdzekli ap savu virtuvi. Izcēlās izmaiņas, kuras viņa izjuta savā pozā, un veids, kā viņas vājākā kāja kustējās.
“Es biju pārsteigts, izmēģinot dzīvības planieri, un es uzreiz piecēlos, kakls pagarinājās un pleci nokrituši.”
Kad viņa sāka staigāt, Val pamanīja, ka viņas labā kāja seko cauri dabiskāk. Viņa uzskatīja, ka viņai nav jāpaceļ gūžas tādā pašā veidā, lai veiktu soli. Savos iepriekšējos e-pastos viņa aprakstīja, ka jūtas taisnāks un līdzsvarotāks, paceļot šo kāju uz priekšu, to neizvelkot un mazāk klibot.
Šīs izmaiņas ir svarīgas Valai, taču viņas stāsts ir godīgs arī par praktiskajām grūtībām. Pastaigas LifeGlider palīglīdzekļu izmantošana viņai ir nogurdinoša. Viņa sāka ar dažām minūtēm dienā, kā ieteikts, un saka, ka progress ir bijis lēnāks, nekā viņa vēlētos. Viņa turpina vingrinājumus gan vājākajai, gan spēcīgākajai kājai.
Viņas apavi ir svarīgi. Tā kā viņai ir nepieciešams apavu uzkrājums, lai pielāgotos kāju garuma atšķirībām, viņa saka, ka LifeGlider staigāšanas palīglīdzekļus var izmantot tikai ar koriģējošajiem apaviem. Viņa arī atklāj, ka tā pēdas nospiedums var apgrūtināt manevrēšanu nelielā tualetē, un ka iekļūšana un izgriešana prasa laiku. Vēl viens praktisks jautājums viņai joprojām ir atrast veidu, kā piestiprināt jostu ar vienu roku.
Val redz solījumu, kāds LifeGlider staigāšanas palīglīdzeklis viņai varētu palīdzēt darīt pa māju, vienlaikus vēloties praktiskāku ieguldījumu, lai palīdzētu viņai to maksimāli izmantot. Viņas stāsts ir par dabiskāka veida, kā stāvēt un kāpt, atrašanu līdzās pūlēm un atbalstam, ko prasa viņas pašas apstākļi.
“Tas sola tik daudz, un es nespēju to maksimāli izmantot.”
Tā ir Vala līdzšinējā pieredze. Viņa joprojām strādā pie pastaigas, ko vēlas sasniegt, un ir lūgusi turp Mobility UK māku atbalstu. Viņas stāsts apraksta gan atšķirību, ko viņa izjuta, gan izaicinājumus, ar kuriem viņa turpina saskarties.
Pamatojoties uz paša Val e-pasta ziņojumiem Mobility UK un Ewan. Šī ir viņas personīgā pieredze, tostarp pastāvīgās grūtības un viņas lūgums pēc lielāka atbalsta.